Uzdāvināju mazdēlam dinozauru no Ķīnas, vedekla sāka pukoties. Vēlāk sapratu kādēļ viņa necieš neko lētu
Stāvu priekšnamā, mugura slapja, to muļķīgo dūnu jaku nevaru atpogāt. Rokās milzīga kaste, ar stūri man sānos duras. Tur ir tiranozaurs Rekss, es pēc viņa uz bērnu veikalu speciāli braucu uz otru pilsētas galu. Divas stundas izvēlējos. Tur bija vēl roboti, bet šis rūc un pūš tvaikus, ja ielej ūdeni. 35 eiro, ja precīzi. Es čeku iebāzu kabatā, lai nepazaudētu, ja nu gadījumā brāķis.
Man tā ir nauda. Es netēloju nabagu, pensija ir, piestrādāju dažreiz par dežuranti, bet tāpat vien 35 izmest nevaru. Nācās paekonomēt, lai Tomiņam nopirktu. Viņam pieci gadi, jubileja, var teikt. Gribējās, lai viņš to atceras. Ieva atvēra durvis, pat nepasmaidīja. Viņai seja vienmēr tāda… vērtējoša. Skatās nevis uz mani, bet it kā cauri, skenē.
– Labdien, Mirdzas tante. Velciet nost apavus, tur ir paklājiņš.
Un uzreiz telefonā. Es, kamēr zābakus vilku nost, gandrīz nokritu (lifts viņiem nestrādāja, kājām uz piekto stāvu, it kā nav augstu, bet ar kasti smagi). Toms izskrien pretī:
– Vecmāmiņ!
Lūk, tā dēļ vien bija vērts braukt. Apķēra man kājas, tik silts, ar pakausi vēderā ieurbās. Es viņam sniedzu kasti.
– Turi, – saku. – Tas tev zvērs, pats briesmīgākais bet zinu, ka tev tādi patīk.
Viņam acis kā binokļi. Sāka plēst papīru, to kartonu gandrīz ar zobiem grauzt. Es smejos, palīdzu. Dabūjām ārā – zaļš tāds, plastmasas, aste atsevišķi maisiņā guļ. Baterijas es savas atvedu, ielikām. Viņš kā ierūksies! Toms leca no prieka. Un te pienāk Ieva. Rokas uz krūtīm sakrustojusi, tas viņas garenais manikīrs, bordo krāsā, kā nagi. Skatās uz dinozauru. Pēc tam uz kasti un izņem viedtālruni.
Es domāju: fočēs? Nu, lai manam dēlam Mārtiņam aizsūtītu vai kur ieliktu. Bet viņa atver kaut kādu lietotni un tēmē kameru uz svītrkodu. “Pīk” un skatās ekrānā.
– Tas ko, – saka, – šīs firmas dinozaurs?
– Nu jā, laikam – saku, es nelasīju firmas nosaukumu, kāda gan starpība. – Viņš staigā, Ieviņ, skaties.
Viņa man telefonu gandrīz sejā bāž.
– Jūs cenu internetā redzējāt?
– Es veikalā pirku, tur bija 35.
– Iegrābāties jūs, – viņa saka tik mierīgi, ikdienišķi. – Internetā 15 ir maksimālā cena. Un reitings – divas zvaigznes. Raksta, ka plastmasa ir kaitīga un mehānisms nobeidzas pēc divām dienām. Lētais gals tas ir, labāk būtu naudu iedevusi.
– Kā lētais gals? – man balss aizlūza. – Es taču izvēlējos… Viņš taču tvaikus pūš…
– Tvaikus, – viņa nošņācas. – Tas ir centu vērts mehānisms. Mēs Tomam kārtīgam konstruktoram krājam. Komplekts maksā 200. Lūk, ja būtu pielikusi savus 35, tad būtu jēga. Bet ar šo tikai dzīvokli piekrāmēt. Mums ir minimālisms, jūs taču redzat.
Kāpēc viņa tā baidās no lētām lietām un kāds tam sakars ar viņas bērnību
Es apskatījos apkārt. Sienas baltas, grīda un dīvāns pelēki. Nevienas vāzītes, nevienas fotogrāfijas rāmītī. Tāda tīrība, ka pat jocīgi metas. Man te elpot ir bail. Šķiet, tūlīt savu elpu ielaidīšu un signalizācija nostrādās. Toms jau dinozauru pa grīdu vadā, rūc viņa vietā. Viņam nospļauties par divu zvaigžņu reitingu un to, ka plastmasa nav “premium” klases. Viņam ir pieci gadi. Bet Ieva stāv un skatās uz to dinozauru kā uz mēslu kaudzi viesistabas vidū.
Mēs aizgājām uz virtuvi tēju dzert. Es eju, kājas kā no vates. Tāda jokaina sajūta. Runa jau nav par to, ka es pārmaksāju. Nu, veca nezinoša, nu neprotu es tās jūsu lietotnes lietot, nopirku parastā veikalā. Runa ir par to, kā viņa to pateica. “Lēto galu”. Ne jau par rotaļlietu viņa to pateica, bet par mani un manu mīlestību pret mazdēlu. Tas viss viņai ir lētais, brāķis. Viņa leja tēju, zaļo, bez cukura. Es tādu nevaru iedzert, man vajadzētu melno, ar citronu un konfekti. Bet klusēju.
Skatos uz viņu. Skaista meitene, ko tur teikt. Kopta, mati spīd. Ģērbusies kaut kādā mājas kostīmā, bēšā, redzams, ka dārgs. Mēģinu saprast, kāpēc viņa tā uzvilkās, it kā jau ne ļaunuma dēļ. Meitene jau nav slikta, no vienkāršas ģimenes. Māte viena abus vilka, kopmītnēs nomalē dzīvoja. Ieva laikam baidās tur atgriezties. Viņai šķiet, ka, ja mājās parādīsies kaut viena centu vērta lieta, tad viss – pasaka beigsies, kariete pārvērtīsies par ķirbi. Viņa ar šo dārdzību kā ar sienu norobežojas. No savas pagātnes, no tā laika. Viņai vajag, lai viss spīdētu un maksātu dārgi, tad viņa jūtas – es esmu malacis, esmu tikusi laukā.
Bet es ar savu lēto dinozauru viņai esmu kā sveiciens no tās dzīves, kuru viņa grib aizmirst kā sliktu sapni. Viņai mīlestība ir tad, ka cenu zīmē ir daudz nuļļu. Iztērēji kaudzi naudas – tātad cieni. Bet, ja ietaupīji (vai vienkārši nopirki kaut ko vienkāršāku) – tātad iespļāvi dvēselē.
– Iev, – es klusi saku. – Nu, bērnam taču patīk.
– Jūs nesaprotat, – viņa pat neskatās uz mani, lūkojas pa logu. – Gaume ir jāaudzina kopš bērnības. Ja viņš tagad spēlēsies ar ķīniešu masu produkciju, viņš pēc tam arī dzīvos kā viduvējība. Mēs viņam vēlamies to labāko.
– Un kas tev tajās viduvējībās nepatīk? – es prasu. – Mēs visi esam parasti cilvēki. Tavs Mārtiņš ir parasts cilvēks.
– Mārtiņš strādā ar sevi, – viņa noteica. – Un mēs augam. Bet jūs mūs velkat atpakaļ ar šīm savām… dāvanām. Nauda ir universāls resurss. Bet šis ir putekļu savācējs. Es taču teicu Mārtiņam: pasaki mātei, lai nes aploksni. Nē, viņš kautrējās. Lūk, rezultāts. Izmesti 35 eiro.
Lūk, tas vārds. “Resurss”. Ne palīdzība un ne dāvana. Ja resurss ir kvalitatīvs (nauda) – es esmu laba vecmāmiņa. Ja nekvalitatīvs (rotaļlieta) – es esmu brāķēts piegādātājs.
Kāpēc mans dēls izvēlas klusēt un košļāt sausu krūtiņu tā vietā, lai aizstāvētu
Te ienāk Mārtiņš, pārnācis no darba. Noguris, pleci nolaisti. Griežas kā vāvere ritenī, hipotēka jāmaksā, Ievai kosmetologam un Tomam “attīstošajām nodarbībām”.
– Ak, mammu, čau.
Nobučoja mani uz vaiga. Vaigs dzelošs, laikam vairākas dienas nav skuvies.
– Čau, dēliņ.
Sēžas pie galda. Ieva viņa priekšā noliek šķīvju. Tur plika griķu putra un vārītas vistas gabals. Veselīgs uzturs, pie velna to. Mārtiņš uz to vistu skatās ar tādām skumjām, ka man viņa kļuva žēl. Es atceros, kā viņš bērnībā mīlēja ceptus kartupeļus ar sīpoliem, veselu pannu varēja notiesāt. Bet tagad rīstās ar to veselīgo sauso barību.
– Mārtiņ, – Ieva saka uzreiz, neļaujot viņam paēst. – Mamma atkal krāmus atnesa. Rotaļlietas, par kurām es teicu, ka nevajag.
Mārtiņš nolika dakšiņu, paskatījās uz mani tik vainīgi.
– Mammu, nu mēs taču lūdzām…
– Mārtiņ, – es saku. – Tomam patīk.
– Runa nav par Tomu. – Ieva paaugstina balsi, bet tā, inteliģenti, bet šnāc. – Runa ir par principu. Kāpēc pirkt tādu, ja var pielikt klāt un nopirkt labu lietu? Es internetā apskatījos šīs firmas plastmasas sastāvu, tur var būt fenoli. Tu gribi, lai dēlam kas uzmetas?
Lūk, tā ir manipulācija. Tas ir trumpis, kas sit visu pušu. Mārtiņš uzreiz saplaka.
– Nu jā, mammu, – viņš bubina, bakstot griķus. – Ar to plastmasu tagad ir bīstami. Tu labāk tiešām būtu naudu iedevusi. Mēs ritenim atliktu vai konstruktoram.
Es skatos uz viņu. Mans dēls, pieaudzis vīrietis, trīsdesmit gadu. Viņš taču visu saprot, redz, ka man nav patīkami. Bet viņš izvēlas viņu, jo viņam ar viņu ir jādzīvo. Ja viņš tagad mani aizstāvēs, viņa viņam datiks veselu nedēļu. Viņam vieglāk ir uzgrūst uz mani, es taču piedošu, es esmu mamma. Bet viņa nepiedos. Man kļuva tik rūgti. Pat ne par sevi, bet par viņu, ka viņam savās mājās nav balsstiesību. Pat par dāvanu papriecāties nevar, kamēr sieva nedod atļauju. – Labi, – es saku celdamies kājās. – Sapratu, fenoli tātad.
– Jūs neapvainojieties, – Ieva to saka, jau pagriezusies pret izlietni. – Vienkārši mēs esam praktiski cilvēki. Tagad tāds laiks. Krīze, nauda ir jāskaita.
– Jā, – saku. – Tāds laiks, skaitiet vien.
Izeju koridorā. Toms izskrien ārā, dinozauru stiepj.
– Ome, tu ej prom?
– Eju, zaķīt.
– Paldies par Reksu! Viņš ir foršs!
Es pietupos, apķēru viņu. Vismaz viens cilvēks šajā mājā ir īsts.
– Spēlējies, saulīt.
Mārtiņš iznāca mani pavadīt. Stāv, mīņājas.
– Mammu, nu ko tu tiešām. Ieva vienkārši ir nogurusi. Viņai māja, darbs.
– Mārtiņ, – skatos viņam acīs. – Galvenais, lai tu būtu laimīgs.
Viņš noraustījās, novērsa skatienu.
– Mammu, viss ir normāli. Dzīvojam kā cilvēki. Ko vēl vajag?
“Siltuma tev vajag, muļķīt,” – es nodomāju, bet nepateicu. – Nu, uz redzēšanos. Ienākšu pēc nedēļas, ar aploksni. Viņš saviebās, saprata, ka es dzeļu, bet paklusēja.
Kā es pārvērtos no mīļas vecmāmiņas par brāķētu resursu piegādātāju
Izgāju no kāpņu telpas. Jau tumšs, laternas deg, sniegs krīt. Rīga ziemā ir skaista, bet auksta. Līdz pieturai jāiet minūtes desmit. Mēdz teikt: jaunatne kļuvusi pragmatiska. Tas laikam ir labi. Nelidinās mākoņos, zina naudas vērtību. Bet cik tas ir baisi. Tā taču nav pragmatiskums, bet gan kaut kāda dvēseles trūcība. Ieva laikam nav slikta. Viņa vienkārši ir… šo panākumu ietekmēta. Viņai vajag, lai viss būtu “kā bildītē”. Ideāls vīrs un ideāls bērns. Ja kaut kas neiederas – norakstīt. Es neiederos ar savu dinozauru. Viņa mēģina nopirkt laimi caur lietu kvalitāti.
Ja konstruktors par 200 – tad bērns būs laimīgs. Bet, ja par 15 – tad nē. Kādas muļķības. Toms atcerēsies nevis cenu, bet to, kā mēs ar viņu uz grīdas sēdējām. Bet viņa to nesaprot. Un Mārtiņu viņa šajās sacensībās ir iedzinusi. Viņš skrien, skrien, griķus kož, bet prieka acīs nav. Nākamreiz iešu pie viņiem un baidīšos. Nopirkšu mašīnīti – pateiks, ka krāsa nav īstā, bet ja grāmatu – šrifts par mazu. Atnesīšu naudu – pateiks, ka par maz.
Braucu autobusā un ir grūti. Cilvēki skatās, man ir kauns, es novēršos pret logu. Nezinu, kā rīkoties. Pārstāt iet, sodīt viņus ar savu prombūtni? Bet es taču Tomiņu mīlu, nevarēšu bez viņa. Pielāgoties, nest tās aploksnes? Acīmredzot nāksies mazdēla dēļ. Tikai dinozaura žēl, viņš ir labs. Kaut kāds dzīvs, īsts atšķirībā no viņiem.
